Kāpēc 18. novembris ir svētku diena Latvijā

1. novembrī Latvija atzīmē Latvijas Republikas proklamēšanu 1918. gadā — brīdi, kad tika publiski pasludināta jaunas valsts izveide. Savukārt 1990. gada 4. maijā tika pieņemta deklarācija par šīs valsts neatkarības atjaunošanu pēc padomju okupācijas. Abi datumi ir nozīmīgi, jo viens iezīmē valsts dibināšanu, bet otrs — atgriešanos pie tās neatkarības.

Ko nozīmēja Latvijas valsts pasludināšana 1918. gadā

1. gada 18. novembrī Rīgā sanāca Latvijas Tautas padome un pasludināja Latvijas Republiku. Tā bija politiska apņemšanās veidot neatkarīgu valsti Latvijas teritorijā ar savām institūcijām un tiesībām lemt par savu nākotni.

Līdz tam Latvijas teritorija bija atradusies citu valstu varā. Pirmais pasaules karš un impēriju sabrukums radīja iespēju pieteikt latviešu tiesības uz savu valsti. Proklamēšana deva šai iecerei skaidru publisku formu: tika nosaukta valsts, kuras vārdā turpmāk varēja rīkoties tās pārstāvji.

Pasludināšana pati par sevi nenozīmēja, ka jaunajai valstij jau nākamajā dienā būtu droša kontrole pār visu teritoriju. Priekšā vēl bija cīņa par neatkarību un valsts pārvaldes izveide. Tāpēc 18. novembris apzīmē valsts sākumu, nevis dienu, kurā visi tās izveides uzdevumi jau bija paveikti.

Trīs datumi Latvijas neatkarības vēsturē

Šie notikumi veido secību. Katram datumam ir savs tālaika dokuments, kas palīdz saprast, kāds lēmums tika pieņemts.

• 1918. gada 18. novembris — Latvijas Republikas proklamēšana. Latvijas Tautas padome Rīgā pasludināja neatkarīgu valsti. Vēsturiskais avots: Latvijas Tautas padomes 18. novembra sēdes protokols.
• 1990. gada 4. maijs — neatkarības atjaunošanas deklarācija. Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma deklarāciju, kas atjaunoja Latvijas Republikas neatkarību un paredzēja pārejas periodu. Vēsturiskais avots: deklarācija „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
• 1991. gada 21. augusts — pārejas perioda noslēgums. Augstākā padome pieņēma likumu, kas noteica Latvijas Republikas valstisko statusu un izbeidza 4. maija deklarācijā paredzēto pārejas periodu. Vēsturiskais avots: konstitucionālais likums „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”.

Laika līnija parāda, kāpēc ar vienu datumu nepietiek, lai izstāstītu visu neatkarības vēsturi. 1918. gadā valsts tika pasludināta. 1990. gadā tika pieņemts lēmums atjaunot tās neatkarību. 1991. gadā tika nostiprināts valstiskais statuss pēc pārejas perioda.

Kāpēc 4. maijs nav otrs valsts dibināšanas datums

1. gada 4. maija deklarācijas būtība ir ietverta vārdā „atjaunošana”. Tā atsaucās uz Latvijas Republiku, kas bija proklamēta 1918. gadā. Līdz ar to 4. maijs nav stāsts par pilnīgi jaunas valsts nodibināšanu 1990. gadā, bet gan par tās neatkarības atgūšanu.

Šī atšķirība palīdz saprast, kāpēc Latvijas vēsturē tiek pieminētas abas dienas. 18. novembrī uzmanības centrā ir valsts dibināšana. 4. maijā — lēmums atjaunot tās neatkarību pēc okupācijas. Abos gadījumos runa ir par Latvijas Republiku, taču par atšķirīgiem posmiem tās vēsturē.

Arī 4. maija deklarācija nenozīmēja, ka visi pārmaiņu jautājumi tika atrisināti vienā dienā. Tajā bija paredzēts pārejas periods. Tādēļ, skaidrojot neatkarības atjaunošanu, līdzās 4. maijam ir vērts atcerēties 1991. gada 21. augustu, kad tika pieņemts likums par Latvijas Republikas valstisko statusu.

Ko 18. novembrī pieminam šodien

1. novembris ir Latvijas Republikas proklamēšanas diena un valsts svētki. Karogi, svinīgie pasākumi un kopīga šīs dienas atzīmēšana atgādina par 1918. gadā pieņemto lēmumu veidot neatkarīgu Latvijas valsti.

Ikdienas valodā abus svētku datumus var atšķirt ar vienu teikumu: 18. novembrī Latvija atzīmē valsts pasludināšanu, bet 4. maijā — tās neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanu. Šāds formulējums ļauj izvairīties no iespaida, ka 1990. gadā Latvija būtu dibināta no jauna.

Ja vēlaties izsekot, kā 4. maija lēmums pārtapa nākamajā izšķirošajā solī, secīgais dokuments ir 1991. gada 21. augusta konstitucionālais likums „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”.

Autors: LinuxNet redakcija.

Avots: Valsts prezidenta kanceleja